Marts 2., 2005
| 18:31 Nujā, pirms dažām dienām apmulsināju mūsu štata nīčeānistu ar jautājumu, kādam tad, viņaprāt, būtu jābūt "pārcilvēkam". Nu, iedomīgam pārliecinātam par savu pārākumu pār citiem (kurš no mums gan tāds nav?). Nu, savu pārākumu izrādīt gribošam (ja mēs pieņemam, ka tā nav kompleksu izpausme). Nu, ar varasgribu apveltītam un spējīgam tiešām sagrābt varu, lai ar kolēģiem-pārcilvēkiem valdītu pār pasauli. Un - kas beigās izkristalizējās kā ļoti būtiska iezīme - cilvēks, kurš pēc varas iegūšanas nekļūtu par tās vergu. (Droši vien bija vēl kādas pazīmes, kuras es šobrīd neatceros, sen tas bija un... jā.) ( mana versija: )
|
| 19:49 jā, sākumā man likās, ka samierināšanās ir augstākais, ko es varu sasniegt. tagad izrādās, ka ir arī prieks. tagad izrādās arī, ka visā, ar ko es esmu "samierinājusies", ir tik sasodīti daudz interesanta. tik sasodīti daudz atklājama, izpētāma, izbaudāma.
apmēram tā, kā tad, kad tu esi pieņēmis šķautņainos akmeņus, tu ieraugi sīku urdziņu, kas vijas starp tiem un mētā gaismas vizulīšus sejā. un, ja tu seko urdziņai, nevis ej pa akmeņiem, tad basās kājas nav liela bēda. tad basās kājas ir dzīvotprieks.
// interesanti - ar prieku man arī vajadzētu samierināties? Garastāvoklis:: tfutfupiesitpiekoka
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |