|
Septembris 7., 2004
 | 18:16 - aptuvena problemātika:
Vai cilvēki veido attiecības pēc noteiktiem modeļiem, kurus nemaina vismaz līdz brīdim, kad atzīst tos par nepareiziem/nelabiem/neefektīviem esam?
Vai, analizējot cilvēka rīcību pagātnē, var prognozēt viņa rīcību līdzīgā situācijā nākotnē? Ciktāl vispār pastāv "līdzīgas situācijas", ja ir runa par attiecībām?
Vai vispār vajag cilvēka rīcību analizēt? Savu? Otra?
Un ko darīt ar analīzes rezultātiem, ja tādi tomēr ir iegūti?
Vai ir tiesības runāt? Kādās situācijās? Vai runāšana jelkad jelko ir atrisinājusi?
Vai pastāv situācijas, par kurām nedrīkst runāt? Nekad, nekādos apstākļos?
Vai pastāv attiecības, kuras var izjukt tikai tādēļ, ka ir izanalizētas? Vai šādas attiecības ir vērts uzturēt?
Vai jautājums var tikt klasificēts kā noziegums?
Problemātikas risinājums reālajā dzīvē: silence is sexy.
Nedomāšana varētu būt vēl seksīgāka, bet to es pagaidām neesmu iemācījusies.
|
| 18:32 - uij pareizi
Man tak ir jauna pīpe :) Tāpat kā iepriekšējā, dāvināta (paldies!), un daudz mīlīgāk iegulstas rokā. Tikai diemžēl nevar normāli nolikt uz galda, neizbārstot pelnus. "Tā ir sieviešu pīpe. Tāpēc, ka nestāv. Vai arī vecu onkuļu pīpe."
Vai arī zīdaiņu pīpe, varētu piebilst.
Lai arī stāsta, ka arī zīdaiņiem esot erekcija. No pieredzes nezinu, manējais vienmēr ir bijis pārāk kautrs.
|
| 18:47 - šodien uzgāju netā:
"I doubt therefore I might exist."
// šitais gan bija par mani. ;)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |