|
Jūlijs 11., 2003
 | 01:49
kaut kas ir pašķīdis lauskās, un es atkal esmu vienlaikus vāze un miesa ar novilktu ādu, plīstoša, jūtīga, kliedziena, asaru gaidās uzvilkta atspere.
bet tas, kas sašķīda, nebija nekas būtisks. būtu pavisam nebudistiski pārāk pieķerties savam iekšējam mieram un harmonijai.
un tas, kas bija būtisks, sāpīgi sagriezās ar lausku un parādījās atklātībā. dzīvs.
šobrīd man ļoti ļoti pietrūkst kāda, kam es ne kripatiņas nepiederētu. un kura piederība kam citam spētu netraucēt.
bet kas vainas sarunai ar sevi pašu, galu galā. kas vainas kaut vai vienmēr runāt tikai ar sevi. tā notiek.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |