|
Jūnijs 18., 2003
 | 12:29
Es esmu kā vecs alkoholiķis, kas gadiem nedzer, un tik laiku pa laikam piefiksē - te es varēju norauties, bet nenorāvos. Te es varēju justies vainīga. Te es varēju uzņemties ne savu atbildību. Te es varēju uztraukties. Te es varēju raizēties. Te es varēju krist izmisumā vai iemīlēties.
Par pēdējiem diviem žēl. Nebūtu slikti norauties.
|
| 16:06
aizdomājos par to, ka es patiesībā "neizvēlos" savus draugus, viņi izvēlas mani. ir tie daži cilvēki, kas pie manis mēdz atbraukt, uz viņiem man ir interesanti paskatīties, redzēt, kā viņi ir paspēruši dažus soļus uz priekšu, mainījušies, pārvērtušies, atraisījuši spārnus. un viņi ir dažādi cilvēki, tādi, kas vienā kompānijā diez vai atrastu kopīgu valodu.
brīžiem liekas tā jocīgi, ka gandrīz nemaz nav cilvēku, kuriem es pati zvanītu un apjautātos, vai negrib paciemoties, pie kuriem es uzprasītos aizbraukt ciemos. citreiz atkal liekas, ka ļoti demokrātiska šī mana sistēma. :)
bet pavisam citreiz liekas, ka tā vajag. lai satiktos tikai tie cilvēki, kas patiešām to vēlas. lai nav tā, kā kādreiz - aizbraucu uz Vecrīgu, satieku ko pagadās, runāju ko pagadās, atbraucu atpakaļ ar sajūtu, ka diena ir iztērēta, nekas nav Noticis ne manī, ne sarunu biedrā.
jo ir vajadzīgs, lai cilvēki tiešām ir vajadzīgi viens otram. šitā te.
|
| 23:59 - literāc
nospriedu, ka šas pakāršos/pārgriezīšos/pārkāpšu pāri balkona margām, jo nespēju izdomāt pat pirmo teikumu iecerētam darbam.
tad sapratu, ka arī pašnāvība man nespīd, jo nespēšu uzrakstīt kaut cik apmierinošu pirmsnāves vēstuli.
// bet tas par to pašnāvību bija nopietni. ja kādam no jums kādreiz piesienas suicidāla honeybee un ņerkst, ka grib nomirt un tūlīt to arī izdarīs, vienkārši pajautājiet, vai pirmsnāves vēstule jau ir uzrakstīta.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |