Aprīlis 23., 2003

02:54 ja dzīve mums neuzliek nastas, kuras mēs nevaram nest, tad vai ir arī tā, ka to, ko tā mums nedod, mēs acīmredzot neesam spējīgi nest? pat tad, ja tas it kā ir kaut kas labs un patīkams? (vai vismaz - nezinot, KĀ tas ir, tā liekas?) vai pie sāpēm var pierast tā, ka - lai arī joprojām sāp - tu pats to nepamani? bet, ja tu pierodi, piemēram, pie aukstuma tiktāl, ka i nepamani, ka tu salsti, tu taču finālā vari nosalt? (sāpes taču ir organisma aizsargreakcija) tad varētu sanākt tā, ka kādā jaukā dienā es attapšos Daugavas vidū ar akmeni kaklā, absolūti nesaprotot, kā esmu tur nonākusi? it kā taču viss bija kā vienmēr... nevermind.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

10:33 - stulbēņi vēlvienreiz izlasīšu vārdu savienojumu "tumši melns", nudien, KLIEGŠU! paldies Dievam, šodien tas murgs beigsies. // un beidziet stāstīt par to, ka teorētiski tas ir iespējams. jā, teorētiski literatūrā iespējams viss. bet frīks ir un paliek frīks, lai ko arī kāds nestāstītu, viņa darbus neredzējis. // tas murgs ir beidzies. palikusi tikai otrā murga sērija :)

(14 teica | man šķiet, ir tā...)

21:56 wah. pirmais etaps beidzies. nav nekādas "labi padarīta darba" sajūtas. ir milzīga noguruma sajūta un vēlme vienkārši aizmigt. uz ilgiem laikiem. vai cilvēki ir kā upes, kas aizskalo visu, kas saduļķojis tās dzidrumu, vai kā koki, kas nekad neaizmirst iecirstās brūces?

(1 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi