|
Janvāris 25., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 14:34 - fragmenc no topošā
Tam patiesībā nebija nozīmes, viņas čukstiem, viņas pieskārieniem, jā, tie bija svarīgi, bet patiesībā tam nebija nozīmes. Viņas vārdiem, viņas pilošajiem vārdiem, kas vieglai tempļa smaržeļļai līdzīgi izplūda uz Janatala ādas, dedzinoši iesūcās tajā, veidojot dīvainas rētas - tās nebija brūces, varoņa āda vienkārši kļuva caurspīdīga, ar skūpstiem Džinda ievainoja ikvienu neskartu ādas laukumiņu, līdz tas sāka sāpēt un kļuva neredzams, un Janatals redzēja - tumsā un akls, bet redzēja - kā viņa asinis virdamas plūst zem ādas, kā muskuļi savelkas, sīkas pērlītes skraida zem ādas, kā cīpslas maigi velk kaulus, kā locītavās dziedādami dejo kaulu gali, kā viss viņa ķermenis palaists brīvē un tomēr zina, kur jāiet, un dodas uz turieni, elpodams strauji un sekli, ar savu elpu sievietes augumu dzeldams.
Patiesībā tam nebija nozīmes, viņa sūrstošās plaukstas glāstīja Džindas ādu, maigu un strauju kā strautu, kas, sudrabu mezdams, klinšmalas glaudīdams, traucas uz leju, viņa mēle ieskandināja Džindas auguma zvanu, un sieviete smējās un guldzināja, un sāpēs iešņukstējās, Janatals gribēja apstāties, vaicāt, vai sāp, gribēja apstāties, bet bija jau par vēlu, zvēri, palaisti brīvē, zina, uz kurieni iet.
|
Reply
|
|
|