|
Jūnijs 5., 2022
 | 08:56
Ir kaut kāds laiks starp zināšanu un reakciju, kas ir sociāli drusciņ izslēgts, mirklis, kurā tu nezini, kā tu jūties, kurā tu nezini, kā atbildēt, ko domāt; mirklis, kurš ir biedējošs ne tik daudz tev, cik citiem (jo var notikt jebkas); mirklis, kuru sabiedrība marķē ar "bet paļaujies uz intuīciju", lai gan intuīcija taču ir pilnīgi otrādi; intuīcija ir tas, kas darbojas, kad tu zini, kā jūties, kā atbildēt, ko domāt.
Tas skatiens, kas gaida no tevis atbildi un tūlīt, kas prasa, ko intuīcija saka, kas grib, lai tu izlem/izdomā/jūties/atspoguļo savas emocijas tūlīt, un pēc tam rīkojies atbilstoši, tas skatiens nav labvēlīgs tev, tas ir vajadzīgs citiem, un tā ir citu prasība pēc kaut kā tāda, kas žigli tiktu galā ar viņu nedrošību, viņu plāniem, viņu nezināšanu, tas ir skatiens, kas sagaida no tevis performanci, iesaistīšanos spēlē, kuras noteikumi nav tavi un kuras noteikumus tu tajā brīdī pat nezini. Spēlē, kurā tu ar lielu varbūtību zaudēsi kaut ko tādu, par kā eksistenci vēl nemaz nezināji, (atdosi to, par ko tu nezini, ka tas tev pieder), un tev būs liegts pat par to sērot, jo tu taču nezināji, ka tas tev ir, ka to tev vajag, ka tas ir svarīgi, un turklāt būtu muļķīgi atzīt sev, ka esi zaudējis tik ātri, dziļi un, iespējams, neatgriezeniski; (un šis ir otrais raunds: tu pirmoreiz zaudē, jo no tevis prasa reakciju tagad, un pēc tam tu zaudē, jo tev taču vajag saglabāt seju un izlikties, ka viss ir kārtībā un labi, un tu esi rīkojies pareizi)
Un šīs straujās rīcības, kurās tu esi ierauts, jo cilvēki no tevis grib, lai viss ir labi un tagad, un tu jau arī no sevis gribi, lai viss ir labi un tūlīt, tas viss klājas kārtu kārtām un pašā vidiņā ir nevienam neatzīta skumja un vientuļa vēlme, kas tagad ir marķēta ar "to nedrīkst" vai "tev to nemaz nevajag" vai "neviens negrib, lai tu runā par to, ka tu to gribi, tātad tas ir slikti un apkaunojoši", un, ja tu ļoti stingri pie tā visa turies, lai nesabrūk, tad
tad ir tas mirklis, kurā tu visu laiku melo, melo citiem un melo sev, un tas nav ne apzināti, ne tīši, ne ļaunprātīgi, un varbūt kāds tevi pieķer, varbūt kāds tev nikni saka, tu, sasodīts, melo, bet tu vairs nevari, tu strauji grāb tuvāko sociāli pieņemamo lietu, tuvāko iespēju to visu vēlreiz salabot, un skaidrs, ka tu kaut kādā brīdī neizbēgami kaut ko salauzīsi, varbūt kaut ko tādu, kas tev patiesībā ir dārgs un vērtīgs un vēl vārdos neizteikts, un tu teiksi "bet man jau to nemaz nevajadzēja" un "tas jau nekas nebija"
(un pat ja kāds šajā brīdī tevi gribētu notvert un pasargāt un teikt, mīlulīt, nu nedari tā, nesalauz lietas, kas tev ir svarīgas, vienkārši nesalauz - tas neko nelīdzētu, jo tā ir tikai tava izvēle un neviens cits nevar tevi no tās pasargāt)
un varbūt kādreiz tev atnes kaut ko mirdzošu un brīnumainu, bet, ja tu noticētu, ka tas ir mirdzošs un brīnumains, tad tev būtu jāierauga arī visas tās lietas, kuras tu esi saklājis kārtu kārtām, lai tikai būtu labi, lai nevienam netraucētu, lai būtu ok ok ok, un tev būtu jāierauga, ka visas tās lietas nav mirdzošas un brīnumainas, un varbūt reizēm atnest kaut ko mirdzošu un brīnumainu ir vardarbīgs akts
(un neviens nevar tev palīdzēt, visi tie cilvēki, kuru dēļ tu esi tik ļoti centies un darījies, viņi nevar tev palīdzēt pat tad, ja vēlas, bet varbūt ap šo brīdi visi, kas būtu varējuši vēlēties, saka tu melo tu melo tu melo es tev neticu es neticu tam, ko tu teici, es neticu tam, ko tu teiksi)
un tas ir tik dīvaini, gandrīz instinktīvi (es, piemēram, tagad, tieši šajā mirklī esmu Ēnā, kas krīt starp ideju un īstenību, kas krīt starp žestu un rīcību, un es esmu viena pati, un man pat nekas nav jāatreaģē tagad, bet cilvēki man jautā, kas tas ir, kā tu jūties, kas notika, āāā; lai tikai es nepalieku Ēnā, kā viņi vispār var sajust, ka es esmu Ēnā?),
šī nevēlēšanās būt Ēnā, šī sajūta, ka man ir nepieciešams tūlīt pat kaut ko zināt, šobrīd tas nevienam pat nav vajadzīgs, bet es to izjūtu habitus līmenī,
jūtu, kā manī formējas domas, kas sākas ar "patiesībā tas ir ļoti labi, jo" un "tā taču ir labāk, jo", un es nemitīgi cenšos no tām atkauties, jo tā ir slikta doma, kura sākas ar secinājumu un liek man izdomāt pamatojumu, tā nav man labvēlīga doma
tikai šo vienu reizi meklēt atslēgas tumsā, kurā es tās pazaudēju, nevis zem ielas lampas, kur tās būtu vieglāk ieraugāmas
pateikt sev, ka es gribu zināt, kādas durvis tās būtu atslēgušas un kas būtu aiz tām durvīm, tas nekas, ka es taču pazaudēju
pateikt sev, ka es gribu zināt, kas ir tas mirdzošais un brīnumainais, kas uz mirkli pazibēja
paskatīties uz to sevī, kas to ieraudzīja un kas to sagribēja
zem visiem slāņiem, kuros es sev esmu melojusi, saskatīt slēpto vēlmi, noliegto, nedrīkstēto, vārdos nenosaukto vēlmīti, lūk, tur viņa sakustējās
|
|
|
|
