|
Maijs 10., 2021
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 09:18
Trū determinisms, ja es nemaldos, ir absurds no fizikas viedokļa, jo pasaule jau nav iepriekšnoteikta, bet gan varbūtiska, mehānisks materiālisms ontoloģiskā līmenī neiet cauri, jo strīdas ar realitāti, un, ja tava ontoloģija ir atvasināta no fizikas un sastrīdas ar fiziku, tad kaut kas nav īsti ok [ontoloģijas, kas nav atvasinātas no fizikas, manis pēc var strīdēties, cik uziet]
Trū "brīvās gribas" koncepts ir ne tikai absurds no fizikas viedokļa (good luck ar savu brīvo gribu ietekmēt lietas, kas notiek), bet arī neciešami antropocentrisks, vismaz tā parastajās izpausmēs. [Jau iepriekš atvainojos un ar prieku uzsaucu alu ikvienam, kurš tic brīvajai gribai UN uzskata, ka brīvā griba vienlīdz lielā mērā/intensitātē/izpausmēs piemīt ne tikai cilvēkam, bet arī bērzam, dzejolim un tam alum, ko es uzsaukšu.] No šīs "brīvās gribas" paradigmas nāk arī visāda huiņa tipa "āāā, bet ja es neticētu brīvajai gribai, tad taču es nevarētu nosodīt citus cilvēkus par to, ka viņu dzīve ir sliktāka nekā manējā, kāda jēga vispār dzīvot tādā pasaulē!" vai "mēs, cilvēki, ar savu brīvo gribu izraisījām globālo sasilšanu un tātad jebkurā brīdī varam ar savu brīvo gribu to apturēt, kad nu mums sanāks laiciņš tam pievērsties, šogad ne, šogad mums ir fiksi jāpievāc pandēmija, ko mēs paši uztaisījām un paši arī novērsīsim, bet vēl pirms tam jāpasēž terasītē, ko mēs paši aizslēdzām un paši arī atvērsim". Vai "mums ir jāredz, kā ūdens līmenis akā ir cilvēka darbību noteikts, jo būtu taču absurdi domāt, ka nav", you know what, guys, ūdens eksistēja arī pirms cilvēkiem un eksistēs arī pēc viņiem; absolūti lielākā daļa visu lietu ir cilvēka "brīvās gribas" un rīcības neietekmētas & kaut vai tam vajadzētu ļaut cilvēkam aptvert, ka, pat ja viņš (protams, "viņš") ierubītu savu brīvo gribu uz pilnu jaudu, tas varētu kaut kā drusku un pašam cilvēkam īsti neparedzamos veidos ietemēt maaaaaziņu eksistences apgabalu, līdzīgi kā "mazs akmentiņš pieņēma lēmumu iekrist vētras sabangotā jūrā".
Ko mums dod maigs determinisms; sajūta, ka mēs galīgi neko daudz nevaram gribēt-mainīt-izdarīt, jo absolūtais vairums visa, kas notiek, ir citas lietas, kas notiek: iespēju (reizēm, ja apstākļi sakrīt pareizi) ievilkt elpu un paskatīties uz to-kas-notiek ar maigi vērīgu skatienu, paskatīties uz sevi ar maigi vērīgu skatienu, paskatīties uz sevi un savām situācijām kā to-kas-notiek, nevis kaut ko tādu, kas ir gribas, uzlielīšanas vai nosodījuma objekts. Paskatīties veidā, ko Džeina Beneta / Volts Vitmens kaut kad atzīmēja par pozu ar piešķiebtu galvu:
With side-curved head one lingers to wonder, is simultaneously attentive and slightly detached--nonchalant. To look with a side-curved head is for Whitman to be still enough to take in other bodies but not so passive as to fail to "broadcast" one's participation in the scene, one's vital presence. .. So arranged into the calm but not slack posture of side-curved head, one is more likely to receive other bodies or forces with equanimity or tolerance, to open the portals to a more expansive experience. (Bennett 2014)
Un, ja nu vispār eksistē kaut kāda variācija par "brīvās gribas" tēmu UN spēju un prasmi to izmantot jēdzīgi, nevis brutāli "oooo, man ir brīvā griba, kā mēs varētu to izmantot, lai vardarbīgi ietekmētu pasauli man apkārt, kas taču ir tikai objekts manai supergribai, jo, nu, fuck visu, kam nav gribas... Right? Ja tev nav gribas, tad tas automātiski nozīmē, ka man ir visas tiesības tevi izmantot visos veidos?" - ja eksistē maiga brīvā griba iekš maigā determinisma paradigmas, tad tās priekšnoteikums ir šis vērīgais skatiens, šī nonšalantā poza, refleksijas moments. Tad varbūt, va-arbūt reizēm starp vairākām varbūtīgām izvēlēm var paņemt to, kas ir patiesāka/cieņpilnāka/dāsnāka, bez kādas garantijas par to, ka viss notiks tā, kā gribējies. & that is all.
Un, piezīmēsim, uzlielīšanai vai nosodījumam vispār nav un nedrīkst būt morālas funkcijas tā kā "vot tagad es atnācu, Kanta vietnieks zemes virsū, un pateicu tev, ka tu rīkojies pareizi vai aplami, vai tu pats esi esi pareizs un aplams, jo, redzies, kaut kādu iemeslu pēc tu pats to toč nevari zināt un tev tā kā baisi vajag manu morālo spriedumu"; šo abu vienīgā funkcija ir "heiii es paskatījos maigi un vērīgi un, ja es drīkstu, tad man šķiet, ka šis bija super forši un tas atkal nebija līdz galam mīļi, es tev to pasaku, lai varbūt ja nu kādreiz tu atkal esi varbūtīgas izvēles priekšā, tev ir vieglāk aiziet pa to ceļu, kas ir saudzīgs pret tevi pašu un pasauli tev apkārt, vai kas nu tev ir svarīgs tajā brīdī".
Lit.:
Jane Bennett. 2014. "Of Material Sympathies, Paracelsus, and Whitman." in Material Ecocriticism., ed. by Serenella Iovino, Serpil Oppermann. Bloomington and Indianapolis: Indiana University Press (pp 239-252)
|
Reply
|
|
|