Nez, man liekas, ka sociālās prasmes var attīstīt, bet veiksmīgi kompensēt to trūkumu citos var tikai vai nu ļoti trenēti, vai arī ļoti talantīgi, harizmātiski utml. cilvēki.

(Reply to this) (Thread)

nu mazus trūkumus (ne klīniska līmeņa, bet attīstības atšķirības n stuff) jau var nokompensēt 1) skolas gadījumā pedagogs, ja ir zināšanas, laiks, un spēks - kā vajadzētu būt, lai arī nav 2) visi pārējie bariņā, katrs pa drusciņai esot iejūtīgs un maigi iebakstot pareizajā virzienā

(Reply to this) (Parent)

… darīs visu …

Dabīgi, ka neviens nedarīs visu; vienmēr būs robežas, un, nerunājot par robežām skaidri, tās, ļoti iespējams, būs netaisnīgas.

(Reply to this) (Thread)

Runa bija par veselīgu sabiedrību laikam

(Reply to this) (Parent)

Dabīgi, ka "darīs visu", ar soc prasmēm ir tā, ka darot par daudz, tu neko vairs nekompensē un situāciju tikai pasliktini. Tb "es darīšu visu, lai tu būtu laimīgs" nevar nozīmēt "ja tev patīk lauzt citiem rokas, tad lauz manas", jo no roku laušanas citiem ilgi laimīgs nebūsi.

Also šī ir oficiāli pirmā un pēdējā reize, kad tev ir okei atnākt un iedirst, neievērojot labvēlības principu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nepārmetu, ka tu teiktu, ka vispār nebūtu robežu, bet ka frāzes kā "darīt visu" skanīgums apslēpj zināmu būtisku neskaidrību. Tu piemini galēju gadījumu, un tas tikai parāda, ka robežas ir, bet tas jau ir skaidrs. Mazāk skaidrs ir, piemēram, tas, kas mani būtu padarījis tik odiozu, lai "darīt visu" uz mani neattiektos, bet droši vien iztikšu nezinot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

eh? tur nav nekā personiska vai odioza, es vnk savā cibā neciešu "atnācu un iedirsu, vnk lai piepistos" žestus, ko arī pasaku tiešā tekstā, pieņemot, ka tev pietiek inteliģences saprast, ja pasaka tiešā tekstā.

lūk, tev smalkāks piemērs kompensācijai: 1) tu jau uzreiz nesaprati, ka tas nav ok, es tev pateicu, ka tas nav ok 2) tu to uztvēri personiski, es pateicu, ka tas nav personiski, ka tas ir tā, kā tas ir,
ja kāds šajā dialogā tiek uztverts par rupju un piekasīgu, tad tā esmu es, nevis tu (un es neesmu izmantojusi iespēju palielīties ar savu trauslo un jūtīgo dvēseli); tev ir visas iespējas nejusties sūdīgi par to, ka esi manā cibā izturējies tā, kā man nav ok, ka izturas; ja tu izturēsies jēdzīgāk, viss būs chill, no hard feelings.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tava atbilde nav saistīta ar to, ko teicu, kāpēc neuzskatu teikto par nejēdzīgu vai nelabvēlīgu, tāpēc saruna var beigties te.

(Reply to this) (Parent)

jā

(Reply to this)

Ne līdz galam sapratu domu, bet kā zvērināts intraverts varu teikt, ka visu dzīvi, kopš sevi atceros, esmu izjutis, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, jo nereaģēju uz noteiktiem 'social cues' kā vairums. Čalošana par neko, kaut kādas nesakarīgas blēņas likās bērnišķīgi jau kopš bērnības un uz to šis vairums skatījās šķībi. Bērnībā/pusaudzībā tas bij asi izteikts, tagad, ar vecumu un apbružājumu, varu imitēt pareizos paternus ar dažāda tipa ļaudīm itin viegli, bet tas man vēl ar vien nāk ar piepūli, kas daudziem nav pazīstama. Esmu bijis ar cilvēkiem, kuriem tas izskatās daudz sliktā, tādi, kas vispār nespēj adaptēties zem normālas sociālas dzīves un kļūst par galīgiem otšeļņikiem.

(Reply to this)

Britu zinātnieki : https://en.m.wikipedia.org/wiki/Idiosyncrasy_credit

Visu laiku jau veselīga sabiedrība kompensē. Skarbāk bērnībā, kad vēl nav iemācījušies.

(Reply to this)

Turklāt sociālās prasmes ir ļoti apgūstama lieta. Bet kā tad tās apgūsi? No tā, ka tev visu laiku bars cilvēku borzī virsū par to, ka tu ktk ne tā izdarīji? Absurds!

(Reply to this)