Laikam drusku offtopic, bet man liekas, ka arī bērnu filmās jābūt bēdīgām lietām (lai kā arī bērniem tas varētu nepatikt) - pie tam vienkāršām un nesamudžinātām. Tā, lai uzreiz skaidrs, ka bēdīgas, nevis, lai pēc 20 gadiem ar bliezienu pa pieri apjaut kāda tur bija traģēdija apakšā. Mazākiem bērniem tās lietas varētu būt mazāk bēdīgas, bet tomēr vajag jau no paša sākuma pieradināt, ka bēdīgas lietas ir vienkārši daļa no dzīves, citādi realitāte var izrādīties viena liela negaidīta vilšanās.

(Reply to this) (Thread)

Tbh es pat nepateikšu, kurā bērnu filmā nav kaut kas tāds, pie kā mana mazā nesāktu sabēdāties. Seriāli kaut kā ir īzijāk.

Bet nu no trešās, kas tā jums par bērnību, kurā nav Bēdu un Traģēdijas?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mjā, kaut kā tā ir par to trešo pusi. Lai gan, ko gan mūsdienu cilvēks par bērnības bēdām un traģēdijām vairs zin - tagad lielais vairums tomēr bērnību pārdzīvo un pat puse brāļu/māsu neapmirst, vecāki ar lielākoties vēl līdzās pat pieaugušā vecumu sasniedzot... Labi dzīvot tagad.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu labi, lielās tuvu cilvēku nāves un citu šausmu traģēdijas kā reiz ir tās, ko bērns parasti neprocesē, vsm ne tādos veidos kā procesētu ikdienas bēdas. man, piemēram, mazai esot nomira māsa, un vēl tagad šīs atmiņas nav "traģiskas" as such (mazais bērns šobrīd uztaisa daudz lielāku drāmu no domas vien, ka kāds viņai tuvs cilvēks varētu nomirt, nekā es tolaik no actual nāves).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mjā, bēdīgi, ka Tev to nācies piedzīvot :( Manā bērnībā tuvo vidū tikai vecie cilvēki mira, bet tā pavairāk (bija iegansts sapazīties ar radiem, drusku skumju, bet maz lielas bēdāšanās). Bet tā varētu būt, ka bailes no bēdas iespējas ir briesmīgākas nekā pati bēdas pieredze.

(Reply to this) (Parent)