Maijs 28., 2018
| 21:28 Seminārā aizrunājamies par inceļiem (kāds jamajiem ir latviskojums? Incīši?), un man iestājās pilnīgs brain freeze uz jautājumu "vai mums tiešām būtu viņi jāuzklausa". Cilvēktiesības/runas brīvība, protams, pats par sevi, bet tas ir drusku pa lēto arguments un ne pēc būtības. A vot ko pēc būtības piedāvāt, vēl joprojām nezinu. Sausais atlikums, protams, ka es tagad jau kuro stundu prātā aizstāvu incīšu tiesības. Ne jau nu ka to kāds novērtēs :D
/Fuck, es ATKAL sāku brīnišķīgu diskusiju un tad attopos, ka man knapi pietiek laika to izlasīt, kur nu vēl komentēt :(
|
Comments:
Nēnu okej mums teiksim ir jauni cilvēki kas grib X un kuriem X pret viņu gribu pagaidām nav.
Pieņemsim ka X = augstākā izglītība.
Tad inBsc cilvēki iedalās
a) studentos kuri mācās b) neapmierinātos indivīdos, kuri pa forumiem burkšķ cik tie eksāmeni sarežģīti un kā daudz jāmācās un profesori riebīgi un to visu vajag reformēt tā lai viņiem lieliskajiem iedod diplomu. TAGAD!!!
Nu vispār jau es gribētu teikt, ka a) un b) apvienot nav NE MAZĀKO PROBLĒMU, kā redzam zīmējumā
Bet nu ne jau par burkšķēšanu viņus varētu pieklusināt, bet par radikalizāciju/terorismu
"radikalizāciju/terorismu" es piedomāju pati, to neviens neteica, bet nu pazīmītes ir
Nu tieši tā, ja cilvēks dara (a) vienalga kas ir X, tad ier liela šanse ka viņš X dabū un tad (b) ir teiksimtā patīkama piedeva, izņemot ja cilvēks plāno kko agresīvu, tipa piespiest iedot viņam X ar varu un tūlīt.
Paga, runa bija par to, ka neļauj publiski ļerkstēt tik daudz, nevis kā nedod seksu. Pat attention.
naida runa kā reiz ir viens no tiem gadījumiem, kur vārda brīvību mēdz ierobežot, un, lai gan, protams, jautājums ir, kur novilkt robežu, es domāju, ka tas būtībā ir ok, nejaukt vārda brīvību ar visatļautību. tb, ir pamatoti neļaut medijos (tostarp publiski pieejamos internetos) brīvi nākt klajā ar "cik labi, ka x nomušīja tik-un-tik y, tos/tās y toč vajag mušīt"; tas ir saprātīgi, jo nevajadzētu pieļaut nomušīšanas normalizāciju indivīdu prātos.
tai pat laikā ir skaidrs, ka runāt par savu sāpi principā vajag ļaut visiem cilvēkiem, bet to var iemācīties darīt bez akurāt aicināšanas uz vardarbību. nu, vai arī savas vardarbīgās fantāzijas tad lai šķetina kāda psih* speciālista kabinetā.
es gan tā iedomājos, ja būtu iespējams veids, kā izmenedžēt, lai uz katru tādu naida runas gadījumu pretī automātiski būtu mierīga, pieklājīga, bet argumentēta un stingra atbilde, kāpēc tomēr tas nav labi cilvēkus nomušīt, tas varbūt būtu labāk, hah, bet nu nez. jāpadomā, un tam man tagad (like, tuvākajās dienās, un pēc tam būs atkal kas jauns) nav laika un citu resursu.
Lūk, absolūti piekrītu par vardabības normalizēšanu prātos. Šī subkultūra ir diezgan ekstrēms piemērs (spriežot pēc tā, ko es tikko sagūglēju), bet piesegšanās ar vārda brīvību ir tas, ko izmanto, piemēram, tie, kas uzskatas, ka viņiem ir tiesības paust savus uz neko nebalstītos rasistiskos uzskatus (paralēli ņaudod, ka verbāli dabūt pa zobiem pretī esot politkorektuma diktatūra).
Kas attiecas uz konkrētās grupas indivību problēmu adresēšanu, tad te tiešām prātīgāk būtu izmantot "skaldi un valdi" principu, nevis ļaut attīstīties kaut kādai mītiskai pasaule ar potenciālām implikācijām uz reālo pasauli. Citādi vārda brīvība šādā izpildījumā sāk kļūt par realizāciju idejai, ka anarhija ir kārtības māte.
Principā tad būtu jāsāk ar visām filmām, kurās ir attēlota vardarbība, jo tieši tā ir vislielākā vardarbības normalizācija prātos.
Šis izskatās pēc argumenta, kur mēs atrodam kādu līdzību, bet ignorējam acīmredzamo atšķirību. Ja diskusijā viss ir jāpaskaidro un jāpamato līdz aksiomām, tad diskusija īsti nav iespējama. Vai arī tev tiešām šķiet, ka kino attēlota vardarbība tiek uztverta tieši tāpat, kā šaurā dīvaiņu grupiņā pausts viedokli, ka sievietes ir pelnījušas tikt izvarotas.
Es domāju, ka filmas ir vēl spēcīgāks avots, kas veido normas vai ideālus sabiedrībā.
To, ko kāds runā vairumam galīgi neinteresantos forumos, uz nevienu nekādu iespaidu neatstāj.
Protams, absolūti nekādu iespaidu. Neviens eiropietis nekad nav devies karot ISIS rindās.
Any proof, ka tas ir no forumu lasīšanas par vardarbību? Vairums no viņiem, kas pievienojās, nemaz neiedomājās, kādas šausmas tur valda. Varbūt viņus tieši piesaistīja apraksti par skaisto ideālo islāma sabiedrību (atšķirībā no sapuvušajiem rietumiem) :D
Pats neesmu čekojis, bet nosliecos piekrist vispārējam viedoklim, ka zeme ir apaļa.
Tas par vardarbības aprakstiem forumos kā bīstamu parādību ir knee-jerk reaction nevis vispārējais viedoklis. Tieši tāda pati reakcija ir vērojama par gandrīz katru lietu, kuru cilvēki nesaprot. Jautājums ir par to, vai viņi vispār grib iedziļināties niansēs? Pagaidām es neredzu, ka to šeit kāds vispār gribētu darīt.
Vai tev rodas sajūta, ka tu tūlīt ar faktiem satrieksi pīšļos manu pārliecību, ka hatefull komentāru rakstīšana internetos nav nekas labs, un tam ir maz sakara ar vārda brīvību? Man tiešām maz interesē konkrētās kopienas īpatnību apspriešana, atnācu vien piezīmēt, ka piekrītu tam, ka vardarbības normalizēšana var kļūt par problēmu. Doma, ka kāds var vēlēties savas problēmas risināt uz citu brīvības ierobežošanu rēķina, man viekārši sķiet slima. Ja tas netiek tālāk par runāšanu, labi ka tā. Bet vai tad mums trūks piemēru, kad kādam ir bijušas idejas, ir veidojušās domubiedru grupas, kāds kaut ko izdara, kāds pavelkās līdzi, beigās viss eskalējas tik tālu, ka cilvēce pēc tam gadu desmitiem sev bārsta pelnus uz galvas, kā cilvēks vispār var nonākt līdz kaut kam tik šausmīgam.
Pagaidām no tevis redzu vienīgi to, ka tu kaut kādus viedokļus tu nosauc vārdos, kaut kādus publiski pieejamos faktus sauc par meliem, un vispār apelē pie tā, ka neviens neko nesaprot, jo nav izpētījis visas iedomātās problēmas detaļas.
Man tava pārliecība neinteresē. Neesi tik iedomīga/s. Mani interesē, kā inceli var risināt problēmas un kādu lomu tajā spēlē šie forumi? Nevis kaut ko aizliegt, neiedziļinoties.
nu ja tu esi tik nenormāli ieinteresēts citu cilvēku problēmās, tad varētu, piemēram, izrādīt nedaudz vairāk intereses par citu cilvēku viedokļiem, ne? :D
Nikas, vnk smieklīgi izskatījās tas "mani tavs viedoklis neinteresē, mani interesē tikai tas, kā atrisināt incīšu problēmas", par ko viņiem tāds gods?
Pay attention!
Es uzklausīju viedokli, bet man ir vienaldzīga citu pārliecība (t.i., necenšos nevienu pārliecināt).
Mani interesē izprast incelu problēmas, nevis tās atrisināt.
Adding to that, ja tiešām "vairums incelu pat īsti nespēj apzināties vai formulēt savu problēmu", tad var jau gadīties, ka tiešām šīs grupas idivīdiem nevajadzētu ļaut skatīties pat Avengers, citādi viņiem radīsies kropls priekšstats par civlēku attiecībām. Bet tad tā nav kino problēma, tā ir konkrētās grupas problēma.
Domāju, ka inceliem neradīsies kropls priekšstats, skatoties Avengers. Kāpēc lai tā būtu?
Pirms vispār diskutēt, vai vispār ir kādas liecības, ka inceli būtu vardarbīgāki par vidējo sabiedrībā. Es pat domāju, ka pat mazāk.
Es varu tikai minēt, ka inceliem ir arī zināmas problēms ne tikai uzvert kino, bet arī ironiju. Bet vai viņiem radīsies kropls priekšstats skatoties Avangers? Man tā nešķiet, bet ja "filmas ir vēl spēcīgāks avots, kas veido normas vai ideālus sabiedrībā", taisnība varētu būt tev.
Vēl ir nedaudz savdabīgi pārmest liecību trūkumu, un to visu nobeigt ar "es domāju". Kas attiecas uz vardarbību, statistiku tieši par šo grupu neglabāju, bet viens no pirmajiem faktiem, kas ir atrodami "fake news" jeb internetā, ir tas, ka "self-described incels have committed at least four mass murders in North America". Nojauta saka, ka šo visu pārrēķinot koificientos, kas ņem vērā indivīdu skaitu grupā, tieši šī grupa varētu izrādīties diezgan vardarbīga.
Tikai 4! Amerikā ir miljoniem incelu. Tā ka tas varētu būt pat mazāk nekā caurmērā.
nu, mass murders kontekstā 4 ir daudz.
Kā to var zināt? ASV ir 7,6 slepkavības uz 100K gadā, tātad pie 27K gadā. 4 gadījumu cik gadu laikā? Varbūt tikai vienreiz gadā ar vidēji 10 upuriem. Cik cilvēku sabiedrībā ir inceli? Domāju, apmēram 1% (varētu būt vairāk, ja dati ir līdzīgi kā UK), kas nozīmē tie ir 270 gadā. 10 ir krietni mazāk par 270.
Neko nevar pieņemt kā pašsaprotamu vai vispārīgi pieņemtu. Tāpēc "Es domāju" ļoti pamatots un tieši vietā. Tas dod iespēju citiem sniegt pierādījumus, kas var šo domu pamatot vai apgāzt, nevis sūdzēties, ka tiek prasīti pierādījumi.
Ok, aploksnes aprēķins:
Pie 1% (kas IMO ir vairākus desmitus reižu par augstu, redzētā statistika runā par piecciparu, ne septiņciparu skaitļiem) un šī brīža mass shooting biežuma Ziemeļamerikā(~1x nedēļā) inceli drīkstētu būt vainīgi pie vienas reizi 3 gados nevis divām pāris mēnešu laikā - un tie divi ir tikai superskaļie incel sabiedrīvas glorificētie keisi, saistību min vēl vairākos gadījumos.
Nevar runāt par kopējo slepkavību daudzumu, kam, protams,ir daudz sarežģītākas motivācijas un 'oh, incel/MRA/RedPiller' katrā gadījumā vienkārši skaļi neizskan. Kaut gan interpretējot incelus tik plaši, ka sanāk procents vīriešu... Tur arī arī īgnie sievu 'viņa tak krāpa' šāvēji/sitēji utml var pakļūt, kas ir jau ~15-20% no visām slepkavībām ASV+Kanāda. No 1% sabiedrības.
Duh, inceli ir arī sievietes! Pēdējie dati par UK bija, ka 1/8–1/6 nav bijis sekss 26 gadu vecumā. Noteikti visi nav inceli, bet domāt, ka gandrīz visi 26 gadu vecumā ir late bloomers vai aseksuāļi, arī nav diez ko pamatoti. 1% ir ļoti aptuvens skaitlis, bet pilnīgi reāls. Teiksim, sabiedrībā ir aptuveni 1% šizofrēniķu. Cik no mass shooters varētu diagnosticēt arī to? Cik lasīju, tā arī ir diezgan bieži. Vai autisti? Ādams Lanza ir klasisks piemērs.
Protams, jauni vīrieši būs biežāki slepkavības izraisītāji, kas vēl vairāk samazina šo nozīmību.
Bet par pēdējo ir ļoti interesanti, ka itin visas iezīmes ir spektrs, bet cilvēkiem to grūti izprast, tāpēc viņi iedomājas nevis kā bell curve, bet divus stabiņus. Realitāte tāda nav. Es par inceliem pieskaitu cilvēkus, kas aktīvi cenšas dabūt seksu, bet viņiem tas neizdodas, un viņi par to ir ļoti sarūgtināti. Nekādas skaidras klasifikācijas nav, bet ne jau pusaudžiem ir runa. Pieņemu, ka cilvēkiem, kuru sociālajā burbulī šādu personu nav, ir to ļoti grūti iedomāties.
Seksa neesamība par spīti vēlmei vēl nenozīmē, ka persona ir incel.
Tas apzīmē ļoti konkrētu, ļoti specifisku un toksisku subkultūru, kas jā, piesavinājas pašnosaukumu no citas, queer sieviešu subkultūras.
Par šo jau ar hederu izdiskutējām. Inceli ir involuntary celibates. Incelu toksiskā online subkultūra ir tikai izpausme. Subkultūrai arī nevar aizliegt diskutēt, jo tā nav persona.
aha, nu tipa involuntary alone drinkers - tas ir taads tips ar ko neviens neveelas sadzert.
Saīsināti - inaldri. Arī subkultūra.
Err, mums šogad ir divas mass shooting no incelu puses.
Pat ignorējot visas geimergeitas, kur bija tikai reālistiski draudi utml, jau ar tiem diviem incidentiem pietiek, lai viņi on average būtu skarbi vardarbīgākinpar baltiem jauniem vīriešiem kopumā.
Vēl labāks piemērs tad būtu vardarbīgas datorspēles, kur tavs protagonists ir naidpilns psihopāts. Sanāktu dahrena, ko banot.
Attiecībā uz runas brīvību, vai nu tā ir vai nav. Jebkuri ierobežojumi "cuz my feelz" ir slippery slope. Interesanti, ko tad darīt ar cilvēkiem uz ielas, kas sāk viens otru nodirst? Likt cietumā, ja pieķerti?
Krimināllikums imo ļoti normāli aptver tos gadījumos, kad ko var ierobežot. Jebkas papildus ir ceļš ingsoca virzienā.
Tieši šo es arī iedomājos. Ir gadījumi, kad saskatījušies GTA cilvēki ir paņēmuši stroķus un sākuši apšaut citus. Tāpēc daudziem ir automātiska reakcija, ka tās ir jāaizliedz. Tai pašā laikā ir bijuši pētījumi par to, ka vardarbība datorspēlēs palielina vardarbības risku reālajā dzīvē, un iegūtie dati ir nepārliecinoši. Varbūt ir tieši otrādi – cilvēki spēlēs vai forumos izlādē savu agresiju, lai varētu ikdienā mierīgi rukāt.
Gadījumi par GTA nebija tikai urban legends ko?
| From: | watt |
Date: | 28. Maijs 2018 - 22:18 |
---|
| | | (Link) |
|
Incel problēmu it kā būtu prostitūcijai jārisina.
TBH, es nedaudz nesaprotu, kas, šajā gadījumā, tur vispār ir lielas, publiskas debates vērts. IMO, ja kādam hroniski nav seksa un šim kādam tā ir tik smaga problēma, ka par to ir vērts sūdzēties forumos, tad tā tiešām ir šī kāda problēma, ko šis kāds risina ieviešot mājās pa kādai grāmatai strādājot ar sevi, nevis vainojot nelietīgos nedodošos apkārtējos. Personīgā atbildība, labākajos pītersoniskajos toņos.
Tur jau tā lieta, ka šī problēma vairumā gadījumu nav atrisināma.
Vairums incelu pat īsti nespēj apzināties vai formulēt savu problēmu (tāpat kā teiksim, vairums cilvēku ar depresiju, šizofrēniju vai autismu, nu faktiski jebkuru sarežģītu psiholoģisku stāvokli), un arī īsti nezina kā par to runāt. Tāpēc psihologi paši iesaka, ka tad lai cilvēki veido interešu grupas un izrunā savas problēmas un izjūtas. Ja problēmu neatrisinās, tad vismaz būs grupas atbalsts.
Tie ieteikumi – sēdi mājās un strādā ar to, man atgādina kā daudzi no vecākās paaudzes runā par depresiju: “Kāda depresija, ej strādāt smagu darbu un viss pāries.” Reizēm tiešām nostrādā, bet reizēm cilvēks ielidina savu lidmašīnu kalnā ar visiem pasažieriem.
Kādi dati liecina, ka netikšana pie seksa ir pielīdzināma medicīniskiem smadzeņu/mentāliem traucējumiem? Pie tam, arī depresijas gadījumā tikšana ar to galā ir primāri paša indivīda uzdevums, neatkarīgi no tā, ka tādā gadījumā būs vajadzīgas citas metodes.
Diez vai to pielīdzināt, jo arī depresija nav salīdzināma arī ar šizofrēniju vai ar autismu. Katra lietas problemātika ir ļoti atšķirīga. Šeit uzsvars ir tāds, ka tie visi ir nozīmīgi psihiskie stāvokļi, kurus cilvēkam ir grūti identificēt, kur nu vēl atrast veidu kā viņš tos var kontrolēt. Incelu problēma noteikti prasa lielāku izpēti bez jebkādiem tabu.
Īpaši par depresiju runājot, viens pazīstams cilvēks nonāca slimnīcā pie sistēmas, jo nespēja ne ēst, ne dzert, un tikai tad ārstiem pieleca, ka tā ir depresija. Un antidepresanti šajā gadījumā lielā mērā palīdzēja. Bet ja tavs uzstādījums – tas ir primāri paša cilvēka uzdevums situācijā, kur ne cilvēks pats, ne apkārtējie, un pat ne regulārais ģimenes ārsts neiedomājās, ka tā ir depresija, tad tas nav īpaši produktīvi. Protams, būtu ideāli, ja ikviens zinātu, kā noteikt, kad viņam ir depresija. Bet pat ja ĢĀ, kuri ir profesionāli mediķi to ne vienmēr spēj, tad tomēr nevar primāri sagaidīt, ka to spēs noteikt katrs pats. Pat ja cilvēki nav pašdestruktīvi (un depresijā cilvēki bieži ir), arī tad bez ārējas palīdzības var būt ļoti grūti.
Nemaz nerunājot par šizofrēniju, kuras gadījumā atskārsmes trūkums par savu problēmu ir daļa no šī stāvokļa definīcijas.
Runājot par cilvēkiem, kas ir iedziļinājušies problēmā, "incīši" gadījumā nav tas, ko Gen X laikā sauca par pusaudžiem?
Dažreiz Ināras sauc par incītēm. |
|
|