Aprīlis 2., 2016
| 11:15 Īsā atskaite: "Mātes piens" tiešām ir brīnišķīgs stāsts, bet nu tā dramatizēšana. Then again, varbūt es neesmu Noras Ikstenas mērķauditorija un mērķauditorijai taisni patīk, ka viss tiek paskaidrots. Savukārt Repšes "Bogene" atgādina tos vecos gadus, kad tie labie laiki bij' un Atēna nodrukāja īsiņo "Mehānisko apelsīnu" tādā grāmatā, ar ko var vērsi nosist. Lapas tik biezas, ka šķirot es pārbaudu, vai tiešām tā ir viena lapa, nevis divas, un burti arī milllzīgi.
|
Comments:
ar tiem lielajiem burtiem rodas psihodēlisks efekts - it kā visu var salasīt, bet tāpat neko nevar saprast
aha, tipa "mēs tā centāmies, lai tev, bērniņ, pielec, bet acīmredzot vēl arvien neesi daaudzis" :)
Pag, viens apgāds nesen pat īpaši lepojās, ka izdevis tādas un tādas grāmatas izdevumu ar palielinātiem burtiem.
jā, nu šitie nav gluži vājredzīgajiem, šitie ir vienkārši "drusku lielāki, nekā ierasts" :)
Tas viss būs ar mērķi ieinteresēt un veicināt!
nujanu, ajmīn ja grāmata būtu plānāka par tās vākiem, tad jau arī nebūtu smuki :)
/bet šitais točna nav ņerkstiens, nu, ja citi sērijas autori neņerkst par to, ka viņi nav tik daiļi sadrukāti, tad man kā lasītājam pofik
un es tā arī nesapratu, kāpēc "Bogene"
Man šķiet, ka viņai bija tas (visnotaļ krutais) stāsts "Bogene", kurā bija attiecīgi krieva uzduršana uz āķa, un šitais ir tā kā paplašināts stāsts? Vai arī es kko jaucu?
Bet nu jā, es varētu teikt "wtf did I just read", bet bail :D
| From: | maya |
Date: | 2. Aprīlis 2016 - 12:29 |
---|
| | | (Link) |
|
"Mātes pienu" riktīgi gaidīju solītās valodas vienkāršības dēļ. Bet atkal kruzuļi un mežģīnes. Stāsts pats par sevi patiešām labs, bet dusmas lasot.
| From: | heda |
Date: | 2. Aprīlis 2016 - 21:14 |
---|
| | | (Link) |
|
Līdzīgi stāsti ir katras ģimenes skeletu skapītī, arī tur īpaša literāra nopelna nav.
Nu paga, kamōn. Paziņot, ka "nav literāra nopelna", jo grāmata precīzi notver to, kas ir kopīgs daudzām ģimenēm, ir diezgan absurdi. Nu tb "šitā dzīvē točna nekad nenotiek / notiek baisi reti un es nespēju tam noticēt" būtu stipri sliktāks vērtējums
| From: | heda |
Date: | 5. Aprīlis 2016 - 22:49 |
---|
| | | (Link) |
|
tieši to jau saku, ka jebkura latvieša skeletu skapis ir gana universāls bet konkrātjā gad. kruzuļi universālo padara par "nespēju tam (lirikai, kas apaudzēta ap universālo skeletu) noticēt"
vispār jau kāreiz uzrakstīt to "universālo skeletu" ir tas, ko sauc par krutu rakstniecību. un, ja tas nesanāk (piemēram, kaut kas sakruzuļojas), tas nozīmē, ka nesanāca.
nu tb nav tā, ka rakstniekiem tiktu izsniegtas kaut kādas perfektās grāmatas, kas ir superlabas un superticamas un tad viņi, maitas, visu sabojā ar saviem debīlajiem kruzuļiem :)
| From: | heda |
Date: | 5. Aprīlis 2016 - 23:30 |
---|
| | | (Link) |
|
pag, ierakstā tu raksti par labu stāstu dramatisma kruzuļos, bet tagad, ka tāds apvienojums vispār nav iespējams, jo sakruzuļots stāsts vairs nav labs stāsts?
Ierakstā es saku, ka tas ir brīnišķīgs stāsts (sižets/kompozīcija), kuru man personiski pabojāja (ne visur, bet daudz kur) dramatizēšana izteiksmē.
Runājot par kaut kādu platonisku "universālo stāstu" un "kruzuļiem", es nerunāju specifiski par šo darbu, bet par konceptu vispār (ibo ne es ticu, ka šitais ir katrā ģimenē, ne saucu to, kā raksta N.I., par kruzuļiem). Un gribu teikt, ka tad, kad rakstnieks mēģina uzrakstīt kaut kādu stāstu, ko šis ir, teiksim, paņēmis no dzīves un kam vajadzētu būt totāli atpazīstamam, ir ļoti daudzi veidi, kā šis teksts var saiet ķīselī (no kuriem viens ir totāla sakruzuļošanās, bet ir arī daudzi citi). Cilvēkiem, kas nekad nav nopietni rakstījuši, bet uzskata, ka uzrakstīt šādu universālu stāstu, ar kuru var identificētie teju vai katra ģimene, nav nekāda dižā māksla, parasti saiet ķīselī ātrāk un baisāk nekā rakstniekam. :)
Ko es neattiecinu uz N.I., jo 1) ļoti daudziem lasītājiem viņas rakstības veids strādā perfekti, un es visnotaļ varu nebūt mērķauditorija 2) viņas dramatizēšanas līmenis bija tieši tik daudz, lai es stāstu redzētu/saprastu, bet raudāt nesāktu, a kas ir teicis, ka man obligāti jāraud. |
|
|