|
Septembris 6., 2015
 | 09:28
haļavnais homonōvuss, 2 izrādes no 3 check
"Bēdas" patika
"Nakts gājiens ar tīņiem" (tb blandīšanās pa Zolitūdes kraju vairāku stundu garumā) ir what you make of it, bet vispār es nenormāli sašuvos par to pielaizīto uzstādījumu, ajmīn kamōn, no manas puses labākais mirklis bija, kamēr tīņi noliek "skatītājus" spēlēt pingpongu un paši nolien stūrītī uzpīpēt, tad nu es pie viņiem pienāku uzpīpēt un viņi ir okei. Nu tb vai nu es biju kaut kāds nenormāls tīnis, vai viņiem vajadzēja vismaz D-light paņemt līdzi, nevis motherfucking cidoniju sulu, what is wrong with you people
Bet īsais secinājums (par abiem) ir, ka, ja šitais ir jaunais teātris, tad tas īsti nav tas, ko es saucu par teātri, tas ir vairāk tā kā "organizētas pa pusei meaningful sarunas priekš cilvēkiem, kam nav pietiekami dīvainu draugu, kas tās sarunas noorganizē virtuvē un ar vīnu"
Un, lai cik jokaini nebūtu, "tas, ko es saucu par teātri" ir drīzāk tas, kas man patīk (*piezīme: apmeklēju teātri vulgaris reizi 2-3 gados un nejūtos, ka man baigi pietrūktu)
Lai gan, no otras puses, ir daudz kas tāds, kas šajā jaunajā teātra līnijā ir potenciāli lielisks, tā ka pēc 3 gadiem varbūt totāli mainīšu savu viedokli (vai sākšu atkal taisīt tipa lugas/konceptus)
/teiksim, koncepts "cilvēks, kura dzīve salikusies tā, ka viņam jāiet uz teātri, lai dzirdētu, kā citi runā par to, kā viņiem iet, jo citas iespējas nav"
|
Comments:
"ja šitais ir jaunais teātris, tad tas īsti nav tas, ko es saucu par teātri, tas ir vairāk tā kā "organizētas pa pusei meaningful sarunas priekš cilvēkiem, kam nav pietiekami dīvainu draugu, kas tās sarunas noorganizē virtuvē un ar vīnu"" - par konkrēto izrādi nevaru neko teikt, bet es pēdējā laikā par vairākām mākslas performancēm/izrādēm tā esmu jutusies (es to visu pati būtu varējusi izdomāt/es par to rakstu cibā/runāju ar draugiem virtuvē).
a vot, tagad man liekas, ka šādas izrādes ir jāvērtē nevis kā teātri, bet kā dokumentālas sarunas un empātijas, vērošanas treniņus. or zo.
Jā, droši vien
Kas paver lieliskas iespējas kritikas kritikai, nu tipa "man nepatika" - "tev vienkārši pietrūkst Empātijas!"
Un tad tas "skatītāja"-aktiera efekts, nu tb vienā brīdī kļūst svarīgi nevis izjust, bet gan pietiekami ticami notēlot [vēl jo vairāk tāpēc, ka reizēm izjustas emocijas neparādās purnā, un līdz ar to tas tēlojums kļūst svarīgs, ja cilvēks tev ir pretī un gaida tavu reakciju] [šis punkts droši vien mani ilgtermiņā kretinētu]
Ar ko es nedomāju, ka tas viss ir baisi aplam jau saknē, bet to, ka aizkulišu darbam būtu jābūt nenormāli, nenormāli rūpīgam, smalkam un pārdomātam, nevis tipa "bļe, aktieri norāva izrādi, davaj sadzīsim kaut kādus parastos cilvēkus, kas lasīs savas dienasgrāmatas, lol" |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}