|
Maijs 2., 2003
 | 03:10
Vēl bija jauki satikt savus draugus. Vakara programmā: "zinātniskais darbs", kas rakstīts gandrīz vai dzejā, un es tam esmu pierakstīta kā darba vadītāja; zeķu "vēdināšana" uz balkona, kas beidzas ar to nokrišanu no piektā stāva un attiecīgu skriešanu pakaļ (labi vismaz, ka neiekrita kādā no apakšējiem balkoniem), pusķieģelīša (maizes) izbarošana kaijām (nevienas kaijas gan nebija), izmisusi konstatācija "Viņš par mani ņirgājas!" (tas par Džonatanu, kurš smīkņāja, uz savu krusttēvu skatoties), izgriezumi no avīželes "Latvietis Latvijā" vai kaut kā tamlīdzīgi (tāda antisemītiska nacionālistiska lapele ar karikatūru par Bušu), nenormāli sirreālas sarunas ("Viņa mani gandrīz nodūra ar zilo rotaļu lāpstiņu, ko es viņai uzdāvināju. - Vai tad māte tev nemācīja nedāvināt meitenēm zilas lāpstiņas?!"), un tādā garā.
Fascinējoši - reizēm liekas, ka viņi pat neapzinās, ka ir dīvaini :)
Un viņi ir brīnišķīgi, protams.
|
Comments:
tas taču ir burvīgi - ka ir cilvēki, kurus var mīlēt vienkārši par to, ka viņi ir un tieši tādus, kādi viņi ir :)
tikai man tādus parasti ir grūti paciest ilgstoši un lielās devās :) |
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}