|
Septembris 15., 2022
 | 20:41
Kad mēģini saprast, vai tā konference jau ir ielikusi programmu onlainā un frāzi, kas, visticamāk, ir "this conference will be held in the end of september", izlasi kā "this conference will be the end of you" un pirmā instinktīvā reakcija ir žigli aizvērt attiecīgo logu, kā jau vienmēr, kad ieraugi kaut ko, kas ir patiesība bet ko tu tagad vēl negribi redzēt
/kad internetā tavu muļķīgo joku par kļūšanu par otro recenzentu nolaiko akadēmiska žurnāla galvenais rezultāts redaktors :D
|
Septembris 14., 2022
 | 12:44
Jums arī ir tā, ka jūs izlasāt kādu tādu frāzi kā
"It is clear that [Husserl] cannot argue that there is a punctual ‘now’ in which fundamental intuitions may be had and that the ‘now’ is made possible by its relation to the not-now of protention and retention. However, this is what he is forced to do, and Derrida has great fun identifying the points at which Husserl’s text begins inevitably to creak under the strain," /Malcolm Barnard 2020/
..un tu uzreiz iztēlojies kā viņš stāv ballītē, sažņaudzis plaukstā šampanieša glāzi, un klusi saka, this is great fun, un uzreiz ir tāds awwww un "es tagad visu vakaru pavadīšu viņam blakus, klausoties, kā Deridā, uztverot Huserlu nopietnāk nekā pats Huserls, iznīcina sava drauga Barta argumentu par punctum, kamēr viņš pamazām nervozi iedzer arvien vairāk un viņa arguments kļūst arvien cirkulārāks, līdz beidzot man pieleks" un gan jau tas viss tā nav, bet es tbh nezinu, vai es spētu ilgi izturēt studijas/pētniecību/avotu lasīšanu, ja man nebūtu šo momentiņu
/ es, protams, arī visu laiku iztēlojos, kā Haraveja vai Sedžvika kaut ko pasaka un tad paskatās uz mani ar tādu absolūtu deadpan izteiksmi un tad man ir vienlaikus jāsarkst un jāsavācas, lai ar tikpat rāmu sejas izteiksmi atbildētu uz viņu neapšaubāmi piedauzīgo argumentu ar kaut ko tikpat outrageously seksīgu
// "These are not easy arguments, but they are Derrida's arguments." (Barnard)
awwww <3
|
| 11:18
Jebkurā pētniecībā (es pieņemu, ka) ir tas mulsinošais brīdis, kurā pēc ilga (manā gadījumā vismaz pusgadu ilga!) meklējumu posma, kurā tu savu ideju prezentē kā "šo te neviens īsti nav darījis", pēkšņi izrādās, ka VISI TO IR DARĪJUŠI un tad ir kaut kāds īss un šausminošs kauna mirklis
līdz tu aptver, ka vispār ja visi to būtu zinājuši, ka visi to ir darījuši, tad taču būtu tev aprādījuši, jo kamōn, cilvēki jau nav tādi lopi gluži (nu, ir, bet man šķiet, ka es akad. vidē esmu sev savākusi apkārt labākus cilvēkus),
ka vienkārši vajadzēja pusgadu pērties, līdz izdodas uzdot pareizos jautājumus, is all.
Bet sajūta enīvej diezgan šķebinoša/aizraujoša, kā tad, kad karuselis pēkšņi nomaina virzienu un tempu
|
Septembris 11., 2022
 | 15:23
Turpinu lasīt Braidoti kā aizstājēju feisbuk-psihodziņam #mood
"In my view, posthuman ethics urges us to endure the principle of not-One at the in-depth structures of our subjectivity by acknowledging the ties that bind us to the multiple 'others' in a vital web of complex interrelations. This ethical principle breaks up the fantasy of unity, totality and one-ness, but also the master narratives of primordial loss, incommensurable lack and irreparable separation. What I want to emphasize instead, in a more affirmative vein, is the priority of the relation and the awareness that one is the effect of irrepressible flows of encounters, interactions, affectivity and desire, which one is not in charge of.
This humbling experience of not-Oneness, which is constitutive of the non-unitary subject, anchors the subject in an ethical bond to alterity, to the multiple and external others that are constitutive of that entity which, out of laziness and habit, we call the 'self'."
Rosi Braidotti. 2013. The Posthuman. Cambridge: Polity. - p. 100
|
Septembris 10., 2022
 | 13:47
Šībrīža diagnoze: kad izraksti šo citātu un padomā "akdies es esmu pārāk emocionāla bet paldies par šo, <3, bet tas taču ir arī tik grūti un bēdīgi bet jā", drusku apraudies un kopumā jūties kā noskatījies feisītī psihologa padomiņu lol.
"This view of subjectivity does not condition the emergence of the subject on negation but on creative affirmation; not on loss but on vital generative forces. The rejection of the dialectical scheme implies also a shift of temporal gears. It means that the conditions for political and ethical agency are not dependent on the current state of the terrain: they are not oppositional and thus not tied to the present by negation. Instead they are projected across time as affirmative praxis, geared to creating empowering relations aimed at possible futures. Ethical relations create possible worlds by mobilizing resources that have been untapped in the present, including our desires and imagination. They are the driving forces that concretize in actual, material relations and can thus constitute a network, web or rhizome of interconnection with others."
Rosi Braidotti and Rick Dolphijn. Introduction: Deleuzes Philosophy and the Art of Life Or: What does Pussy Riot Know? In: This Deleuzian Century. Art, activism, Life. Edited by Rosi Braidotti, Rick Dolphijn. Leiden, Boston: Brill Rodopi. 2014. - p. 25
"This rejects the liberal vision of the subject, which inscribes the political economy of capitalism at the heart of subjectivity in terms of losses, savings, recognition and production. ... Acknowledging instead the importance of proximity and relation, it turns the margins of unspeakableness, the traumatized nature of our being-in-the-world and our shared fragility into the praxis of co-construction of affirmative social practices. It is a form of amor fati, a way of living up to the intensities of life, so as to be worthy of all that happens to us - to live out our shared capacity to affect and to be affected."
Ibid., 26-27
|
Septembris 9., 2022
 | 09:01
Poll #21566 Pasaule, kas ir tikai un vienīgi par Tevi
Open to: All, results viewable to: AllTā ir:
|
Septembris 8., 2022
 | 06:24
Ja grāmatai "...rakstīt..." beigās nav paštesta ar iespēju uzrakstīt nelielu eseju par to, ka daudzpunkte beigās netiek neitralizēta ar daudzpunkti sākumā, un ja tu nezini, kāpēc šis ir slikts nosaukums, tad, lūdzu, sāc lasīt no sākuma, kamēr pielec,
tad es esmu drusku bēdīga par missed opportunity
(Pieņemu, ka nosaukt grāmatu "Rakstīt...?!" būtu bijis pārāk riskanti)
/Bitch mode off
/Protams, ka es to grāmatu iegādāšos un izlasīšu, a kur likties
|
Septembris 5., 2022
| 20:27
Šim vajadzētu būt pollam, bet
Man šķiet, ka mums katram ir plusmīnus apjauta par to, kas ir labs cilvēks, un es gribētu pa to parakņāties, bet tas prasītu "pierādīt, ka labi cilvēki nemaz nav labi", ko mēs negribam. Bet kas no šī saraksta būtu ļauns cilvēks? Izejot no pieņēmuma, ka mēs visi reizēm nodarām citiem pāri, jo life's a bitch
a. cilvēks, kurš nedara citiem pāri, bet kuram sagādā labsajūtu citu ciešanas
b. cilvēks, kuru atstāj vienaldzīgu gan citu ciešanas, gan prieki
c. cilvēks, kurš reizēm nodara citiem pāri, nezinot, ka tā ir pāridarīšana
d. cilvēks, kurš, nodarot citiem pāri, zina, ka tā ir pāridarīšana, bet zina arī iemeslus, kāpēc tā vajag
e. cilvēks, kurš reizēm nodara citiem pāri, bet tikai tad, ja pašam ir nodarīts pāri
f. cilvēks, kurš nodara pāri un pēc tam neizjūt nožēlu
g. cilvēks, kurš nedara pāri tikai tādēļ, ka zina, ka tam būs sliktas sekas
...droši vien ir arī citi varianti
...droši vien "ļauns cilvēks" varētu būt kombinācija no šiem faktoriem un kāda daļa faktoru vispār nav būtiski (rakstot man absolūti likās, ka vairāki nav būtiski)
...kas mainās, iztēlojoties "ļaunu cilvēku", kas ir kāds cits, vs. domājot par gadījumiem, kad pāri nodari pats?
...vai ir kāds viens punkts no saraksta, kuru izņemot, iedomātais "ļaunais cilvēks" nebūtu ļauns?
|
Septembris 3., 2022
| 23:21
Bāc, cilvēki ar emocijām, kā jūs vispār to darāt? I mean fuck. This shit is hard.
|
| 09:58
Dabūt atpakaļ pilnu spektru emociju pēc - cik? 20 nedēļām? 21? Tas ir tāds high, ka tam vajadzētu būt nelegāli
|
Septembris 2., 2022
| 22:13
So take this night
Wrap it around me like a sheet
I know I'm not forgiven
But I need a place to sleep
So take this night
And lay me down on the street
I know I'm not forgiven
But I hope that I'll be given
Some peace
Mūzika: Black Lab - This Night
|
Septembris 1., 2022
| 09:55
Visvisādiem cilvēkiem, ne tikai bērniem, vajadzētu laiku pa laikam tādu 1. septembri, ne obligāti kalendārā atzīmētu, bet vispār, kurā tev pasaka "tu esi iemācījies šīs jaunās lietas, tu esi apguvis šos jaunos uzvedības modeļus, tu drīksti beigt kliegt uz sevi, tu drīksti beigt pacietīgi apturēt sevi ielas malā un jautāt "vai zini, ko nozīmē šis cilvēciņš? kas jādara, kad redzi šo cilvēciņu?", tu drīksti beigt atprasīt pamatlikumus no galvas, ir zināms, ka tu tos zinātu arī tad, ja tevi nakts vidū pamodinātu, tu tagad esi de facto cits cilvēks, nekā biji pirms tam, it's over it's over beidz pāršķirstīt mācību grāmatas eksāmens ir nolikts un tu drīksti dzīvot tālāk"
|
Augusts 31., 2022
| 15:30
Robin noskuva matus (precīzāk, ļāva draudzenei noskūt), tagad izskatās pilnīgi uncannily pēc Šainedas (satrūkstos katru reizi, kad viņu ieraugu)
Mēģinot ierādīt, kas ir Šaineda, atradu šo koncertierakstu
Un tagad es sapratu, kas ir tas, ko es gribu priekš sevis, to, ko nevarēju artikulēt vārdos: šo absolūti nospriegoto nervu kamoliņa performanci, kura ir tik fucking precīza un vienlaikus tik ļoti pofigistiska par to, kā tas izskatās, šo te vienlaikus zināšanu ko dari un ziņkārību par to, ko dari, this everything
Pieņemu, ka viņai pēc tā koncerta bija nervu sabrukums, bet totāli to vērts
#lifegoals
Mūzika: Sinéad O'Connor - Feel So Different
|
Augusts 30., 2022
 | 10:33
realitāte: eu, honeybee, tu varētu vienkārši parunāties ar to cilvēku, tu zini, ka tagad varētu būt gatava sakarīgai sarunai un tev ir pamats domāt, ka tam cilvēkam arī tas varētu likties ja ne okei, tad vismaz apdomāšanas vērts
honeybee: VAI ARĪ es varētu pārvērtēt savu morāles un pašanalīzes sistēmu, uzstādīt sev jaunus un vēl nesasniedzamākus metamorfozes mērķus, kas ir vienīgais veids, kā samierināt iekšējās pretrunas, kuras mani vai nu salauzīs, vai sačakarēs uz mūžu, nu, t.i., būtu izturamas tikai ar apziņu, ka es sev prognozēju tikai vēl kādus 40 gadus
realitāte: tu pati nupat kā teici, ka tie ir neiespējami mērķi also wtf tu atkal plāno pašnāvību no vecuma pēc 40 gadiem? mēs par šito esam jau runājuši
honeybee: nē, es tieši vēlos izvairīties no šī gļēvā pašnāvības veida, bet labi, ka atgādināji, jāpieraksta arī, ka šīs sistēmas ietvaros man ir jāatzīst sev, ka pašnāvība nerunā pretī morāles pamatuzstādījumiem, ja vien tā ir nostrādāta tīri un bez nejaušībām vai muļķīgiem mēģinājumiem vienlaikus nomirt un lūgt palīdzību un panākt, ka cilvēki neaptver, ka tas ir noticis; un mana pārliecība, ka šai izvēlei jābūt pieejamai vienmēr, ir attiecināma arī uz mani pašu. protams, vēlmi izdzīvot arī nepieciešams ar āķīti ieķeksēt jēlā miesā, lai tā ir nospriegota kā stīga un vibrē tikpat akūti kā vēlme iznīcināt sevi
realitāte: ...come on. tu vispār atceries, par ko tā drāma bija?
honeybee: TAS IR VIENĪGAIS VEIDS
|
Augusts 29., 2022
| 14:03
Nez, vai tad, kad tavs vecākais bērns atrod sev dzīvesvietu un sāk maksāt savu telefona rēķinu, var sākt sevi uzskatīt par pieaugušo?
|
Augusts 27., 2022
| 21:59
Citās ziņās, Sandman (ar visu to, ka ir diezgan smieklīgs, vismaz tiem, kam liekas drusku smieklīgi emo gōti) ir ļoti mīlīgs un smukiņš seriāls un drusku salabo visādas mazas bēdiņas un bezcerībiņas, un atbild uz dažiem eksistenciāliem jautājumiņiem. Man šķiet, būtu diezgan augstprātīgi no seriāla gaidīt kaut ko vairāk.
Nu un protams mana mazā drūmā queer sirsniņa līksmo, kā viņa arī ir pelnījusi.
|
| 12:03
Kaut kad sen, sen (ņebosj pirms pāris mēnešiem) runāju ar VD, kurš par kaut kādu prospektīvu meiteni teica kaut ko tādu kā "iepazīsimies labāk un, ja izrādīsies, ka es viņai nepatīku, tad es zināšu, ka viņa man nederēs" or something. Tā bija pirmā reize pa ilgiem ilgiem laikiem, kad es konstatēju, ka ir tehniski iespējams, ka situācija "kāds ierauga mani tādu, kāds es patiesībā esmu un tieši šī iemesla dēļ atraida" nav saistīta ar dziļu, līdz kaulam griezīgu kaunu. Ar tādu kaunu, kas izplatās visapkārt kā miasma, tādu kaunu, ka man, piemēram, ir grūti kādu šādā veidā atraidīt, jo pašai viss iekšā saraujas čokurā un šķiet, ka es neizturētu pat to vienu mirklīti empātijas, kas nepieciešams, lai to izdarītu / ja tā padomā, tad tehniski es nekad to neesmu izdarījusi arī tad, ja būtu vajadzējis; vienmēr ir vai nu kāds atpakaļceļš "a ja nu ļoti gribas un saņemas" (parasti negribas un nesaņemas, bet man ir svarīgi to zināt), vai arī nepārprotama sarkanā robeža tipa "tu nodarīji pāri manam bērnam", vai arī kaut kas pilnīgi absurds, kas jebkuram sakarīgam cilvēkam ir norakstāms uz "honeybee ir pilnīgi nenormāla, labi, ka tiku vaļā"
Bet VD, protams, ir īpašs gadījums
(lai nebūtu tikai čerņa, rekur dialogs)
Es (vieglā ahujā skatoties uz savu drinku, kuru VD ar ļoti pašapmierinātu sejas izteiksmi malko, pirms es vispār aptveru, ka tas vairs nav man rokā): - Es varētu no tevis mācīties nekaunību
VD: - Jā, nav problēmu, es varu pasniegt privātstundas. Nav dārgi, 20 eiro stundā.
Es (brīdi apsvērusi, jo pa lielam nav slikts dīls): - Un nodarbības sākumā tu vienkārši paņemtu naudu un aizietu?...
|
| 00:29
Vsjo, universam šodien vairs nelejiet
|
Augusts 26., 2022
| 18:57
Universs reizēm muļķīgi pajoko, un tad viss tāds "bļe sorrz es nezināju, ka tu par to tā sabēdāsies" un tad bikli piedāvā mazu neveiklu dāvaniņu, "tu vari nepieņemt, es sapratīšu"
/Tramvajā māte krāsainā kleitā appūš ar ziepju burbuļiem tetovētu hipsteri, kurš samulsis izkāpj; viņas pusaugu meita sākumā izskatās neveikli un tad acīmredzami nodomā, fakit, un pārņem burbuļu stafeti
Pēc dažām minūtēm tramvajs ar blarkšķi avarē (bet tikai uz mirklīti)
Mūzika: Tori Amos - Siren / Ronan Keating - Life Is a Rollercoaster
|
Augusts 25., 2022
| 19:42
Kāpēc ar nūjošanu galvenokārt nodarbojas sievietes tipa pēc 60? Tāpēc, ka ir jāsasniedz diezgan radikāls briedums/pohujisms, lai publiski demonstrētu faktu, ka tu spēj kilometra laikā trīsreiz sapīties savas kājās, aizmirst, kā kustas rokas (the fuck?) un viegli iesvīst, pārvietojoties būtībā mierīgas pastaigas solī.
/Endorfīnu kick check, tā ka ir ok
/ adiktīvi arī, bet tas noteikti no tiem endorfīniem
// OK darīt to pusnaktī ar Prodigy austiņās ir atbilde visam un fuck, kā man ir paveicies, ka šitais man patīk un iekiko
|
|
|
|
0 (0.0%)