|
Oktobris 10., 2022
 | 07:13
Tagad mans top guilty pleasure ir (un droši vien Rīgā kļūs par nesasniedzamo sapni) ledus kafija piena pakās.
|
Oktobris 9., 2022
 | 22:24
Man šķiet, ka starp skumjākajām lietām pasaulē ir tās dāvanas, kuras mēs esam kādam sarūpējuši, bet nevaram tās uzdāvināt, un nezinām, vai kādreiz varēsim
un tā ir visīstākā atvadīšanās no cilvēka, sūds par visu drāmu vai nesarunāšanos vai pat zināšanu, ka tas cilvēks ir miris, visām tām lietām
tu to cilvēku pa īstam zaudē tad, kad izmet ārā dāvanu, ko biji sagādājis
|
 | 16:35
Ciba, tu, kas visu zini, atgādini autoru (es pēkšņi dabūju šo te galvā, bet ne sitams neatceros, kas tas bija)
Pie frakas kurpes jānopērk
Un arī suns vēl jāiegādā
Pa naktīm psalmus dziedāsim
Nekas, gan izkulsimies kaut kā
Hints tātad, ka grāmata ir izdota pirms 2000. gada stabili, es pat teiktu, ka vēl agrāk, pēc neskaidras atmiņas krievu autors, drīzāk labi zināms, vēl neskaidrāka atmiņa liek minēt Bulgakova "Jauna ārsta piezīmes"? Nu kaut kas tipa tavo
|
| 14:53
Aizmirsu pastāstīt vakardienas prozistu gājienus
Nu labi, pirmais bija mans
"Tas ir labs stāsts, tu to vienkārši pārrakstīsi... kaut kad, kad iemācīsies rakstīt"
Otrais bija no dāmas, kolēģim. patiesā sirsnībā: "Un ir tik amizanti skatīties, kā vīrietis raksta"
(izspļāvu alu uz klaviatūras, iedevu viņiem linku uz Man who has it all)
|
Oktobris 7., 2022
| 09:02
Ceļojuma piezīmes:
- braukt 18 h ar autobusu tomēr ir smieklīgi; visi tie cilvēki, kas nakts vidū šķita pēdējie mošķi, jau pirms varšavas rīta gaismā izrādījās diezgan fine, kamēr līdz berlīnei dabraucot, konstatēju, ka es vispār tur vienīgā pēc purna no austrumeiropas (daļa, protams, izkāpa/iekāpa, bet tik un tā)
- varšava, izrādās, saistās ar kaut kādām ļoti siltām sajūtām, lai arī it kā tak nav pamata, bet, izrādās, ir
- lai aizietu no autoostas līdz viesnīcai, izgāju cauri kaut kādam Berlīnes Mežparkam, saelpojos rudens gaisu, saklausījos putniņus un saskatījos uz visdažādāko gaumju mājiņām, no stūra, kur "man te kaut kur kaut kas iespiests bet toties simtgadīgi košumkrūmi", līdz "manām mājām, lūdzu, nepieciešami 100 metri zaļās zonas, lai norobežotu tās no klusas, bruģētas ieliņas", un visa veida arhitektoniskām izvirtībām pa vidu, tostarp arī gandrīz pilnīgi neapgaismotām ieliņām
Tagad drūmi apsveru, vai pēdējā dienā padoties un darīt sabtransu vai tomēr ne (vakar vakarā likās, ka nomiršu) un arī vai tomēr nepārcelt otrdienas nodarbību (jo man liekas, ka nomiršu, ja mēģināšu vienā dienā izbraukāties ar autobusu, sabakstīt komentārus tulkojumiem un vēl izanalizēt tos tulkojumus)
|
Oktobris 5., 2022
 | 07:53
Plusmīnus pieaugušā dzīvē ir diezgan īss posms, kurā cilvēkam nav ne pusaudzīgas/jauneklīgas pārliecības par visu, ko saka un ir iemācījies augstskolas pirmajā kursā, ne arī jomas eksperta pārliecības par to, ka tas, ko pats saka, ir patiesi tāpēc, ka to saka jomas eksperts,
vot šo posmu pastiept drusku garāku, tas būtu jauki
/Lai gan jāatzīst, ka daži personāži droši pārlec no pirmās fāzes pēdējā vispār bez aiztures
|
Oktobris 4., 2022
| 06:37
Ap 50+ lpp beidzot mainīju savas domas par Bereļa grāmatu (nav baigi svarīgi, bet jāpiemin, lai nesanāk tikai gānīšanās), viņš tiešām ir izlasījis daudz labu grāmatu par rakstīšanu un ne tikai atzīst to eksistenci, bet arī atbilstošās vietās citē - šobrīd man reāli pietrūkst literatūras saraksta grāmatas beigās, nevis tikai piezīmes atsevišķo eseju beigās.
Tas vēl arvien nav tas, ko es gaidītu no grāmatas par rakstīšanu, bet atkal, priekš grāmatas ar šo nosaukumu ir ok.
Pēc loģikas vajadzētu apsēsties un saprast, kas tieši man šajā grāmatā pietrūkst, jo kaut kas reāli pietrūkst, no trešās puses, varbūt ka kopā ar Laura Gundara "Dramatiku" (kura tur līdz šim nav pieminēta, kas ir dīvaini, jo nevar tak būt, ka Berelis nav lasījis) tiešām ir nosegts plusmīnus tas lauks, kas ir vajadzīgs.
Man šķiet, ka mana problēma (vēl arvien) ir tur, ka es nevaru iedomāties, kurā rakstīšanas brīdī man reāli tas teksts noderētu. Pirms rakstīšanas toč nē, "pusiesākts teksts spiež uz dvēseles, un es nezinu, ko ar viņu darīt" arī nē, reāli es viņu lasu stāvoklī "nahuj vispār rakstīt, sūdskautkāds" un tur arī palieku. Man šķiet, ka tas pat nav efekts no stāstītāja intonācijas (lai gan intonācija, protams, ir nu jā), bet drīzāk no sajūtas, ka "labākās esejas daļas ir tās, kuras ir apaudzētas apkārt labāku tekstu citātiem" un attiecīgi "mūsu provinces autora grāmata ir laba tad, ja atgādina par citu, labāku grāmatu".
|
Oktobris 3., 2022
| 11:16
Cibiņi, paturiet īkšķīti, LCD, Tev viss tāpat redzams, *uztaisa kaķīša actiņas*
|
Septembris 28., 2022
 | 20:47
Akjezus, kāds sātans mani dīdīja pirkt to bereļa grāmatu, esmu 25. lpp., redaktora plakstiņš raustās, un tagad šito salasīsies visi vanabiji un tā arī mauks, ibiomaķ
Es kaut kā biju gaidījusi, ka sliktākais būs, ja viņš būs sarakstījis kaut kādas muļķības, bet netak, viņš vienkārši nav uzrakstījis neko. Pieņemami stilizētā profesionāla grafomāna manierē.
/Šis nav oficiāls viedoklis, kādu es no 25 lpp nevarētu izteikt
/Bļejebaķ, nu labi, no 37 lpp arī ne, bet nu bļejebaķ
|
Septembris 27., 2022
 | 14:01
Aizejam tātad pie zobārsta, pēc tam Robin pajautā, vai var kādu brīdi palikt ar mums, līdz sajūtas labāk (no anestēzijas puse sejas noņēmās)
nēnuneko, sēžam, dzeram burbuļtēju
tad Robin parāda fotogrāfijas mājasdarbam "reklāmas, kuras man nepatīk", viena no tām ir "ieskaties acīs! ņirgāties nav smieklīgi" vai kaut kas tāds, es prasu, kāpēc nepatīk
"nu nebūs taču tā, ka cilvēks, kas ņirgājas par citiem, paskatīsies uz to reklāmu un sapratīs, ka tas nav smieklīgi"
pēc tam mēs pārgājām pie citām tēmām, kas lielākoties sastāvēja no "paprasīt Robin, lai uztaisa sejas izteiksmi, pēc tam piecas minūtes zviegt par to, kā tas izskatās"
pēc tam es, domīgi "njā, tā reklāma tiešām nestrādā"
/Ahh pareizi, bija vēl tas momentiņš
Ejam ārā, reģistratore mīlīgi "nu tad tiekamies pēc pusgada!"
Stella: "Es atnākšu pēc gada un tad jūs man izrausiet visus zobus!" *pasmejas un aizver durvis*
|
Septembris 25., 2022
 | 10:00
Sapnī tātad es biju tāds cilvēks, kas pēc seksa ar prostitūtu, kuru pēc tam ir pilnībā aizmirsis, un ar lūstošu sirdi, jo mana mūža mīla, androīdu meitene, tiks izmantota nākamajam spīdzināšanas raundam, tātad tajā mirklī es biju cilvēks, kas vispirms nervozi uzjautā prostitūtai "vai es biju labs?", tad šausmīgi apkaunas (prostitūtas "njā" daudz nepalīdzēja) un strauji, bet sirsnīgi paziņo "bet es esmu pārliecināts, ka jūs patiešām bijāt laba", par ko viņa ļoti sapriecājās.
Bet gan jau nebija, un es pamodos pirms nākamā raunda, kurā man būtu jāpasaka Visa Patiesība, kas bija arī diezgan nervozējoši, jo man īsti nebija skaidrs, kas tieši man jāslēpj
|
Septembris 24., 2022
| 10:22
Sapnī es biju kaut kādā kara gūstekņu nometnē, un man iedeva mazu sēkliņu, kuru man vajadzēja glabāt un audzēt, un es skaidri zināju, ka tad, kad tā izaugs, visas sāpes beigsies, bet ka tā izaugs tikai tad, ja es to audzēšu savā miesā, un es visu laiku gaidīju un gaidīju, domāju, ka vēl jau nav tik traki, līdz beidzot sapratu, ka ir laiks
un tad es sapratu, ka runa jau nav tikai par to, ka es pati ietu bojā, runa ir par to, ka es uzņemtos uz sevi vainu par visām viņu ciešanām un līdz ar to arī visas viņu ciešanas, un es nodomāju, ka tas nav godīgi, jo es neesmu vainīga pie tā visa, bet tad izrādījās, ka tas ir vienīgais veids, & that's the whole fucking point
lai padarītu to vēl skaidrāku, beigās nogrābu kādu un noprasīju, kā vispār iespējams vienā žestā pārtulkot visas pasaules valodas
un man uzzīmēja kā bērnam, sirsniņu un blakus sirsniņu, kurā ir ierakstīts JESUS, tas arī esot viss
ko tas vispār nozīmē, es teicu, man kā nekristietim, vai es varu ielaist jēzu savā sirdī, ja es negribu paļauties uz to, ka par mani kāds parūpēsies vai kaut kam nekritiski ticēt, kāda ir tā sajūta, kas man liecinātu, ka tas ir noticis
tas vispār nav par to, man teica, tas ir tikai par to, ka tu ielaid visas pasaules vainu savā sirdī
bet wtf, es taču neesmu vainīga pie visa, un viņš, sobstvenno, arī nebija
jā, tas ir tieši par to, tas ir vienīgais ceļš, tu burtiski ielaid visu vainu sevī
ok un kas tad?
nekas, tas arī viss.
|
Septembris 23., 2022
| 23:44
Savu referātu droši vien sākšu ar frāzi "I will be reading this paper because I have not yet mastered the skill of pretending to know what I am talking about"
|
Septembris 22., 2022
| 16:32
Akdies, ceļot vienai ir tāda labsajūta
Laiku pa laikam iedomājos tipa "ah, ja te būtu cth" vai "bērniem šis patiktu", bet lielākoties pēc tam nogāju vēl piecus soļus un nodomāju "jā, bet tieši šo sajūtu, kas ir tieši tagad un man es varu dabūt tikai tad, ja esmu viena"
Sajūtu, ka tu vari iet un iet un iet un tad neiet un tad nogriezties un tad ieiet muzejā un izstaigāt visu audiogidu, kaut kur atkal neiegriezties, pagaidām vēl nepaēst, mest koncentriskus lokus ap savu airbnb, pa ceļam novirzoties uz visām vietām, kur vēl vajadzētu ienākt un neviens negaida tūristus, iemaldīties pie finanšu ministrijas, nojaust, ka tomēr ne tur, jautāt sievietei, kur ir pasts, sieviete paskatās un bez akcenta saka "I don't know. I am really not here"
|
Septembris 20., 2022
| 12:18
Kad filozofs beidzot nonāk līdz raksta beigu daļai un spriedze neizbēgami kāpinās:
"But let us remember that the inverse is true as well. The living witnesses because it is prosthetized. Let us remember that. Otherwise all is lost."
/Bernard Stiegler p. 262/
|
Septembris 19., 2022
| 21:19
Pēc tam, kad kādas desmit reizes biju noklausījusies Avalanche Nika Keiva izpildījumā, sāku beidzot domāt, kā tas nākas, ka keivs iemācījies rakstīt dzeju šī dziesma ir tikai iekš B-sides un rarities, nevis starp viņa zināmākajām,
pēc tam, protams, #uzzināju_pēdējā, ka tā ir Leonarda Koena dziesma, kas visu izskaidro
( tur ir viss )
Mūzika: Ghost - Avalanche (Leonard Cohen Cover)
|
| 16:09
"scream of consciousness"
|
Septembris 18., 2022
| 22:28
"Here, the image can visibly express loss - loss of information, loss of memory - , and also the inability to reach the essence of other person. This realization that ultimately, nobody is fully knowable, is expressed through their capability to slip away and become absent. This unknowability, the hidden element in every person - and, arguably, in anything that can be lost, namely all the things - is also the source for longing and attachment; paradoxically the very thing that makes one liable to go missing is the thing that makes missing them painful."
/tas neveiklais mirklis, kad tipa raksti referātu, lai nedomātu par to, ko domā, un uzraksti to, ko domā
|
Septembris 17., 2022
| 19:38
Amazeballs.
Es pabeidzu otrās triloģijas grāmatas tulkojumu divas dienas pēc tam, kad esmu beigusi pārlasīt pirmās grāmatas tulkojumu.
(Nu, t.i., es tulkoju kā prokrastināciju, lai nebūtu jāpārlasa tulkojums.)
Ja jums gadījumā šķiet, ka jūs esat slaisti un visa kā atlicēji, šis, man šķiet, ir burvīgs līmenis, varam likt likmes par to, ko es pabeigšu pirmo: triloģijas trešo grāmatu vai otrās grāmatas pārlasīšanu. :D
|
| 13:46
- Man ir jautājumi par iedvesmu
- Bet man ir nazis
|
|
|
|