|
Oktobris 1., 2014
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 08:54
Šodien ir "Bulta, Zvaigzne un Laī" prezentācija
Un man ar to grāmatu ir tā kā sapnī, kad tev piedzimst bērns, kas uzreiz jau tenterē kājām un kaut ko runā; no vienas puses, protams, patīkami (dzemdēt sapņos vispār ir daudzkārt patīkamāk nekā dzemdēt īstenībā), no otras puses visu laiku tāda sajūta "tas nav īsti mans" un "pamodīšos, aizmirsīšu, ka tāds bija" un "sasodīts, man ir bērns, kas staigā ar kājām, bet es vēl nezinu, kā viņu sauc, un par dzimumu arī nevaru būt droša".
Tas man atgādina to epizodi iz Stīvena Kinga "On Writing", kur viņš sūdzas, ka "The Cujo" esot rakstījis tā apnarkojies, ka vispār neatceras, kā to ir darījis, un tad nu ir tā ambivalentā sajūta, tipa "ha, baigi foršā grāmata sanākusi" un vienlaikus "cik stulbi, ka es pat neatceros, kā bija to rakstīt".
Then again, ņemot vērā to, ka BZL ir rakstīta pēc apmēram gada kopdzīves ar zīdaini no "es te naktī divreiz paēdīšu un pārējo laiku izmantošu, ņurkājoties pa vecāku gultu un draudot vislaik izkrist/nosmakt/nospiesties" cilts, un ņemot vērā to, ka miega bads izraisa apmēram tādu pašu efektu kā konstants pālis, varbūt tas arī nav nekas pārsteidzošs.
(Piezīmēsim, ka es nedomāju, ka tagad būtu daudz labāk, es esmu kļuvusi nenormāli miopiska visos savos radošajos plānos un darbībās, un bezapziņa lien virsū no visām pusēm kā migla - tāds nedzeroša alkoholiķa dzīves princips, tipa "izdzīvot šo dienu ir laimīga cilvēka princips, man ir svarīgi izdzīvot tuvākās divas stundas", lai arī it kā taču nekas slikts nenotiktu - droši vien - ja es paskatītos, kas notiek, ja es necenšos tik ļoti visu kontrolēt)
(Protams, šodien vēl jākontrolē, vienmēr taču ir šodiena, kad tomēr ir jāsaņemas un jāizkontrolē, un tad jau kādā citā dienā laidīsies vaļā un redzēs, kas notiks)
|
Reply
|
|
|